Dīzeļdzinēju priekšrocības

Dīzeļdzinējs ir motors, kas sadedzina dīzeļdegvielu, lai iegūtu enerģijas izdalīšanos, kuru 1892. gadā izgudroja vācu izgudrotājs Rūdolfs Dīzelis. Šī izgudrotāja piemiņai dīzeļdegvielu pārstāv viņa uzvārds "Dīzeļdegviela", un dīzeļdzinēji ir pazīstami arī kā dīzeļdzinēji.
Dīzeļdzinēja darba princips ir ieelpot tīru gaisu ieplūdes insulta laikā, un pēc tam kompresijas insulta beigās dīzeļdegviela tiek ievadīta cilindrā caur degvielas iesmidzināšanas sūkni, lai palielinātu eļļas spiedienu uz virs 10MPA. Tas īsā laika posmā sajaucas ar saspiestu augstas temperatūras gaisu, lai veidotu degošu maisījumu. Sakarā ar augstu dīzeļdzinēju (parasti 16-22) saspiešanas koeficientu gaisa spiediens cilindrā var sasniegt 3. Tāpēc dīzeļdegviela nekavējoties aizdedzinās un sadedzinās pati pēc injicēšanas cilindrā. Augsta spiediena gāze, ko rada sadegšana, virza virzuli, lai virzītos uz leju un virza kloķvārpstu, lai pagrieztos, lai veiktu darbu, kamēr izplūdes gāze tiek izvadīta atmosfērā caur izplūdes cauruli.
Dīzeļdzinēji tiek klasificēti dažādos veidos, ieskaitot darba ciklu, dzesēšanas režīmu, ieplūdes režīmu, sadegšanas kameru, cilindru skaitu, mērķi, izkārtojumu un virzuļa novērtēšanas ātrumu. Šie dažādie dīzeļdzinēju veidi tiek plaši izmantoti dažādos laukos, piemēram, automašīnās (īpaši smagas kravas automašīnas, autobusos un SUV), kuģus, ģeneratoru komplektus un celtniecības mašīnu.
Dīzeļdzinēju priekšrocības ietver ilgu kalpošanas laiku, izturību un augstu griezes momentu mazā ātrumā, padarot tos pārākus par benzīna motoriem sarežģītās ceļa virsmās, kāpšanas kalnos un smagas kravas. Tomēr tam ir arī daži trūkumi, piemēram, liels troksnis, augstas ražošanas izmaksas un grūtības sākties. Tomēr daudzos lietojumprogrammu scenārijos dīzeļdzinēji joprojām ir efektīva un uzticama jaudas izvēle.